Mātes lūgšana spēj izvilkt bērnu no jūras dzelmes.
Dievs, dod manai dvēselei spārnus, atmodini lūgšanas gaismu no manas dvēseles dziļajām slēptuvēm un tumšajiem ūdeņiem. Dāvā laimi pieskarties tavai mīlestībai un apturēt šo mirkli.
Gars atveras ar mīlestību un dvēsele kļūs par dārzu, un atnāks dārznieks, svētot dārzu. Sievietes dvēsele ir svēta savā būtībā, tās īpašības, izrietošas no mīlestības – labdarība, līdzjūtība, tas, kā mīlestība parādās darbībā.
Sieviete-māte ir svēta dubultā. Mātes lūgšanas svētums pārveido māti, atver garīgo mātes būtību, paceļot to jaunos augstumos, izlejot pār bērna ceļu eņģeļa gaismu, novērš nelaimi un paver citas iespējas, pat neizbēgamos notikumos. Bet ne bailes un izmisums – tās atņem spēkus, nodedzina enerģiju abiem (mātes un bērna par kuru viņa lūdz) un velk uz leju, gāžot no debešķīgiem augstumiem (virsotnēm), kas rada brīnumu.
Cilvēka enerģētiskais lauks – tā ir bumba, caur kuru brīvi plūst cauri Kosmosa enerģijas pavedieni uz Zemi un no Zemes uz Kosmosu, kas dod dzīvības enerģiju. Baidoties tiek slēgts kanāls no Kosmosa, satraucoties pavedieni samudžinās un slēdz visus kanālus. (sk. video lekcijas “Vai var izmainīt likteni?”)
Bailes un uztraukums – tās ir fiziskās pasaules enerģijas. Bet priekš pārveidojošās mīlestības lūgšanas, dvēseles enerģijai jāpaceļas uz augstāko plānu un jāienes tur tās dvēseles enerģija, par kuru tiek lūgts.
А. Мень. «Руководство к молитве», lpp. 22
Var lūgt Dievu arī no sava “nevaru”. Tu domā, ka lūgšana – tā ir ekstāze, asaras? Lūgšana – tā ir saziņa ar Dievu.
Lūgšana par citiem, ir neatņemama lūgšanas sastāvdaļa. Būšana Dieva priekšā neattālina cilvēku no tuviniekiem, bet gan saista to ar vēl ciešākām saitēm. Par to ir labi izteicies dzejnieks A. K. Tolstojs:
“Prasīt ar ticību Dievam, lai novērš nelaimi no mīļotā cilvēka, tā nav neauglīga lieta, kā apgalvo daži filozofi, kas atzīt lūgšanā tikai veidu kā pielūgt Dievu, sazināties ar to un just Viņa klātbūtni. Vispirms lūgšana atstāj iespaidu uz cilvēka Dvēseli, par kuru tu lūdz, tā kā, jo vairāk jūs tuvojaties Dievam, jo vairāk jūs kļūstat neatkarīgi no sava ķermeņa un tāpēc, jūsu dvēsele ir mazāk aprobežota ar telpu un matēriju, kas atdala to no tās dvēseles, par kuru tā lūdz.
Esmu gandrīz pārliecināts, ka divi cilvēki, kas lūgtos vienā laikā, ar vienādu ticības spēku vienam par otru, varētu sazināties savā starpā bez jebkādas materiālas palīdzības, neatkarīgi no attālinājuma.
Kā mēs varam zināt, līdz kādam mēram ir priekš noteikti notikumi, mīļotā cilvēka dzīvē? Un, ja tie tiktu pakļauti dažādām ietekmēm, kāda ietekme varētu būt spēcīgāka, nekā dvēseles ietekme, kas tuvojas Dievam ar karstu vēlmi, lai visi apstākļi sadarbotos viens otra laimei. (dz. apkop. 4. sēj. 40.lpp.) ”
Piedāvāju Jums trīs stāstus par mātes lūgšanu.
Pirmais stāsts.
Innas K. stāstījums.
‘’Es dzemdēju dēlu 1983. gadā. Piedzima neiznēsāts, vārgs, astoņus mēnešus vecs.
Pie tam, bija sarežģīts gūžas izmežģījums, t.i. invaliditāte. Ja mans dēls izdzīvos, viņš nekad nevarēs staigāt bez kruķiem, spēlēt ar vienaudžiem futbolu… Turpmāk bija nepieciešamas sarežģītas un dārgas operācijas.
Es biju izmisumā…
Un tad, liktenis man atsūtīja pārsteidzošu tikšanos ar vienu priesteri. Es biju neticīga un nebiju kristīta, un mūsu tikšanās bija nejauša, un tā nebija dievnamā. Viņš man teica: ‘’Lūdzieties. Mātes lūgšana spēj izvilkt bērnu no jūras dzelmes.’’
Sāku lūgties, kā mācēju. Jo lūgšana – tas ir dvēseles stāvoklis.
Dievs sakārtoja visus apstākļus tā, lai mans bērns atveseļotos.
Daudzi cilvēki man palīdzēja – ārsti, masāžisti, dziednieki, vienkārši labi cilvēki.
Mani iemācīja veikt ārstniecisko masāžu, sarežģītu, bet nepieciešamu mana bērna izārstēšanai un daudzas citas lietas, kuras varēju veikt es pati. Es neatstāju savu lūgšanu. Divu gadu vecumā viņš bija vesels. Mātes lūgšana – patiešām ir varens spēks.’’
Otrais stāsts
Mans stāsts
Mans sievietes un mātes stāsts sākās sen. Es vienmēr gribēju bērnus un man likās, ka man tie būs, kā minimums divi. Nez kāpēc domāju, ka tie būs dvīņi. Man jāatzīst, ka ginekoloģija ir mana vājā vieta jau no jaunības. Es pastāvīgi izjutu diskomfortu un sāpes šajā vietā. Izņemot ginekoloģiju man vēl bija cistīts, ko nekādi nevarēju izārstēt un tās kļuva par hronisku.
Atceroties, šo dzīves periodu, es saprotu, ka biju kā apburtā lokā un nekādi nespēju no tā tikt laukā. Es vērsos pie labākajiem speciālistiem, bet viss velti. Analīzes gandrīz vienmēr bija normā, bet iemeslu atrast, tā arī neizdevās. Man pat ieteica dzemdēt, jo pēc dzemdībām kļūšot labāk.
Es periodiski izjutu sāpes un neviens nevarēju izskaidrot kāpēc. Man tika veiktas divas laparoskopijas operācijas, lai mēģinātu atrast iemeslu – bet, diemžēl rezultāta nebija. Piedevām visam, pēc otrās operācijas man paziņoja, ka man ir izņemta viena no olnīcām. Ārsts tikai paraustīja plecus un apgalvoja, ka viņš to nav darījis. Es biju šokēta! Es sapratu, ka tas var kļūt par vēl vienu šķērsli nākotnē, kad es vēlēšos dzemdēt bērnu. Bet ārsti teica, ka arī ar vienu olnīcu var palikt stāvoklī.
Pēc kāda laika apprecējos. Vīrs zināja manu stāstu. Mēs nolēmām, ka vēlamies kļūt par vecākiem. Es kārtējo reizi devos pie ārsta un nodevu analīzes. Tās bija normā. Pierunāju vīru izveidot laimīgas ģimenes kolāžu. Izgriezām no žurnāliem bildes un ielīmējām tās ar mūsu fotogrāfijām. Bildītes intuitīvi izvēlējāmies ar dvīņiem. Aptuveni gadu mēģinājām palikt stāvoklī, bet nekas neizdevās. Sāka jau parādīties izmisuma domas. Kāds ieteica baznīcā pasūtīt četrdesmit dienu aizlūgumu uz veselību.
Nezinu, vai tas bija tas, kas deva rezultātu, bet jau tajā pašā mēnesī es paliku stāvoklī. Pats pārsteidzošākais un satriecošākais bija tas, ka es gaidīju dvīņus. Divas brīnišķīgas meitiņas. Mēs bijām ļoti laimīgi. Man likās, ka pasaule apkārt ir mainījusies un kļuvusi skaistāka. Gribējās visu laiku smaidīt un priecāties, jo mūsu sapnis nupat piepildīsies. Bet, diemžēl, tam nebija lemts piepildīties… Notika traģēdija. Es zaudēju bērnus praktiski 7 grūtniecības mēnesī (27 nedēļā). Viss notika negaidīti…
Pati grūtniecība noritēja labi. Bērni attīstījās pareizi. Bet vienu rītu es pamodos no velkošām sāpēm vēderā, pēc tam sajutu asas sāpes. Vīrs uzreiz aizveda mani uz dzemdību namu. Diemžēl, bija jau par vēlu… Meitenes gāja bojā, sirsniņas bija apstājušās… Viss bija, kā murgā. Negribējās pieņemt realitāti. Pasaule sagruva un nebija vēlmes dzīvot. Mani pašu tik tikko izglāba. Es zaudēju vairāk, kā pusi asiņu. Kā izrādījās, man plīsa dzemde, kas principā ir praktiski neiespējami.
Ārsti kārtējo reizi raustīja plecus un neko nevarēja paskaidrot, jo dzemde – tas ir muskuļu savijums, ļoti izturīgs orgāns. Kāpēc tā notika, neviens nezināja.
Bet varu pateikt tikai vienu – Dievs un eņģeļi bija līdzās. Man trāpījās divi, ļoti labi ārsti, kas neskatoties uz manu smago stāvokli un milzīgo risku, saglabāja dzemdi (aizšujot plīsuma vietu). Es visu savu mūžu būšu viņiem par to pateicīga. Viņi saglabāja mums cerību. Lai arī tobrīd es to līdz galam neapzinājos. Reabilitācijas process noritēja ļoti smagi, jo nebija motivācijas, likās, ka dzīve ir beigusies… Apglabāt savus, tā arī nedzimušos bērnus – tā ir traģēdija. Bērnus, kurus mēs tā arī nepaspējām paņemt rokās, apskaut, noskūpstīt, piespiest pie krūtīm un pateikt, cik ļoti mēs viņus mīlam…
Šobrīd, rakstot šīs rindas, nākas no jauna to pārdzīvot un tas ir nepanesami sāpīgi.
Par nākamo grūtniecību nebija ko domāt 2-3 gadus, nemaz nerunājot par to, cik tas vispār bija reāli manā situācijā.
Pagāja laiks, kas – ‘’tā vilkās!’’, un ārsti deva atļauju grūtniecības plānošanai, bet no sākuma bija jāiziet noteikta procedūra, pēc kuras mani atkal šokēja! Ārsti teica, ka dabiskā veidā grūtniecība nav iespējama, jo manas vienīgās olnīcas truba, aizšujot dzemdi, arī ir tikusi aizšūta un tai nebija caurlaidības. Vienīgā iespēja, tas bija vērsties pie EKO (mākslīgā apaugļošana).
Sākām pētīt šo jautājumu. Tas ir dārgs prieks un iespēja palikt stāvoklī ir apmēram 40 procenti, ja ievieto 2-3 apaugļotus embrionus, bet mūsu situācijā, varēja ievietot tikai vienu, par cik dzemdes plīsuma dēļ es jau atrados riska kategorijā (pat, ja iznēsāt vienu bērnu), nemaz nerunājot par dvīņiem. Risks jau bez tā bija liels un tas samazināja grūtniecības iespējamību. Kā arī procedūra nav no tām vienkāršākajām. Aizgājām uz 3 dažādām klīnikām. Izrādījās, ka ir valsts programma, pēc kuras pašu procedūru var iziet bez maksas. Bet rindas ir garas un jāgaida apmēram 2-3 gadi.
Bet mēs bijām noskaņoti rīkoties un nolēmām, ja nāksies tik ilgi gaidīt, jebkurā gadījumā atradīsim naudu, jo mēs jau tā ilgi gaidījām. Vienā no klīnikām mums iepatikās ārsts. Viņa attieksme, profesionālisms un humora izjūta (kaut arī to visu par jautru nevar nosaukt) bija augstākajā līmenī, ko nevarēja teikt par citiem ārstiem, citās klīnikās. Tāpēc mums gribējās procedūru iziet tieši šeit. Iestājāmies rindā visās trijās klīnikās.
No jauna izveidojām kolāžu ar foto, pie tam es uzzīmēju mūsu laimīgo ģimeni, un izvietoju kolāžu ar zīmējumu redzamā vietā dzīvoklī. Katru dienu mēs skatījāmies uz kolāžu un zīmējumu, un iztēlojāmies (vizualizējām), ka tā ir mūsu ģimene. Pastāvīgi lūdzāmies, biežāk sākam apmeklēt baznīcu. Palūdzām svētam tēvam svētību EKO procesam.
Bija apbrīnojami, ka jau pēc 2 mēnešiem mums piezvanīja no klīnikas, kura mums iepatikās un paziņoja, ka mūs pieņems jau pēc mēneša pēc valsts programmas. Mēs izgājām dotā procesa visus etapus un atlika vien pagaidīt 11 dienas, lai nodotu analīzes uz grūtniecību. Bet diemžēl… analīzes uzrādīja negatīvu rezultātu. Atkal satraucāmies.
Ārsts paziņoja, ka valsts ir izdalījusi vēl kvotas programmai un ka mēs tuvākajā laikā varēsim atkārtot procedūru. Tā arī sanāca. Apmēram pēc 8 mēnešiem mēs visu atkārtojām.
Uz to laiku mēs daudz ko pārdomājām… Mēs pēkšņi apjautām, ka varam palikt bez bērniem. Šī doma biedēja. Bet tāda bija realitāte. Un ko tad?!!! Uzdodot sev šo jautājumu, mēs sapratām, ka mūsu ģimenei ir jābūt pilnvērtīgai, jebkurā gadījumā. Mēs esam gatavi un vēlamies adoptēt bērnu! Visa atkārtotā procesa laikā mēs turpinājām lūgties un vizualizēt. Devām solījumu Dievam – ka, adoptēsim bērnu, neatkarīgi no tā, vai sanāks mums palikt stāvolī un piedzemdēt bērnu, vai nē. Mēs it kā samierinājāmies, bet turpinājām ticēt.
Un brīnums notika, pēc otrās EKO procedūras, es paliku stāvoklī! Tas bija tikai visa procesa sākums, jo bērns vēl ir jāiznēsā.
Apmēram no 11 grūtniecības nedēļas es sāku izjust sāpes. Vilka sānu un kļuva bail. Es pat vienreiz izsaucu ātro palīdzību un braucu uz slimnīcu, tur mani apskatīja u n aizsūtīja mājās. Mans ārstējošais ārsts mani mierināja, jo visi rādītāji bija labi un bērns attīstījās pareizi. Mēs gaidījām puisīti. Kā viņu sauksim, mēs izlēmām jau no paša sākuma, tāpēc uzrunājām viņu vārdā. 17. nedēļā man kārtējo reizi sāka vilkt sānu. Domās atausa iepriekšējā negatīvā pieredze un tas biedēja. Mēs nolēmām riska samazināšanai likties uz saglabāšanu un braucām uz dzemdību namu. USG uzrādīja, ka plīsuma vietā dzemdes sieniņas ir plānākas. Tas norādīja uz to, ka situācija var atkārtoties.
Atrodoties slimnīcā uz saglabāšanu, es biju zem rūpīgas ārstu uzraudzības, kas mani mierināja. No sākuma bija gultas režīms, man deva zāles pret dzemdes muskulatūras tonusu un man kļuva daudz labāk, velkošā sajūta pazuda.
Tā kā ārste bija pārliecināta, ka viss būs kārtībā, mani dažreiz atlaida uz mājām uz brīvdienām. Tā bija arī tajā dienā. Es atgriezos slimnīcā it kā nekas nebūtu noticis, labā noskaņojumā un jutos labi. Nekas nenorādīja uz to, ka kaut kas varētu notikt. Es biju grūtniecības 31. nedēļā.
Vakarā pēkšņi man kļuva slikti, es sajutu asas sāpēs vēderā. Situācija atkārtojās, man plīsa dzemde. Ārsti cīnījās par manu un mana bērna dzīvību. Dēls bija ļoti smagā stāvoklī. Viņš pavisam nebija gatavs piedzimt tik agri. Es neredzēju viņu trīs diennaktis, tā ka pati gulēju reanimācijā. Liktenis atsūtīja mums vēl vienu pārbaudījumu. Ēriku pieslēdza elpošanas aparātam un ievadīja zāles, lai atvērtos plaušas, pirmās trīs dienas viņš nespēja patstāvīgi elpot. Ārsti darīja visu, ko vien varēja, lai palīdzētu dēlam. Teica, ka pirmās 7 dienas šādiem bērniņiem būtībā nosaka, vai bērniņš dzīvos, vai nē. Ja izturēs, tad ir cerība.
Vīrs uzaicināja svēto tēvu uz slimnīcu un mēs devām dēlam baznīcas vārdu (kā tas notiek kristībās), lai par viņu varētu lūgt baznīcā. Astotajā dienā Ēriku pārveda uz bērnu slimnīcas intensīvo palātu, viņš vēl arvien turpināja cīnīties par savu dzīvību.
Atmosfēra nodaļā bija smaga, daži vecāki, tāpat kā mēs ar vīru, atradās šoka stāvoklī. Pastāvīgie aparātu pīkstieni, kas bija pieslēgti bērniem, neļāva atslābināties ne uz minūti. Dzīvībai nepieciešamās vielas (glikozi, olbaltumvielas u.c.) dēls saņēma caur sistēmu. Jebkādi mēģinājumi pabarot Ēriku ar manu pienu, dabīgā veidā, beidzās ar neveiksmi. Viņa organisms nepieņēma barību. Ilgu laiku nevarēja tam rast iemeslu. Ārsti nedeva nekādas garantijas. Bēdīgs arī bija tas fakts, ka mums bijā jāšķiras no bērna uz nakti, atstājot viņu slimnīcā. Atrodoties mājās visas domas bija tikai par mazuli, no rīta atbraucot uz slimnīcu es klupdama skrēju uz nodaļu uzzināt, kā viņam klājas – vai ir dzīvs un vēlējos pēc iespējas drīzāk viņu ieraudzīt.
Izņemot to, ka Ērika organisms atgrūda barību, mūs vēl šokēja ar ziņu, ka viņam ir asins izlijums smadzenēs, 3 smaguma pakāpes (no 4 iespējamām). Tas nozīmēja, ka vēl pastāv risks, ka bērns var palikt par invalīdu. Ir iespējama paralīze un garīga atpalikšana. Kā izrādījās, priekšlaicīgi dzimušiem bērniem, tas mēdz būt diezgan bieži. Tas viss nekādi neiederējās manā galvā. Cik gan grūti atminēties… Mēs lūdzāmies katru dienu. Es stundām, brīžiem nepārtraukti sēdēju pie gultiņas un lasīju mātes lūgšanas (www.celitelj.lv, krievu valodā sadaļā «молитвы» «Молитва за детей», latviešu valodā LŪGSNAS PAR BĒRNIEM).
Es ticu, ka vecāki, jo sevišķi māte, ar savu ticību un ar augstāko spēku palīdzību, var izdziedēt savu bērnu. Vīrs apmeklēja baznīcu blakus slimnīcai un par dēlu lasīja lūgšanas visi mums tuvie cilvēki.
Apmēram pēc 1,5 mēneša ārsti atklāja, kāpēc Ēriks neuzņem barību dabīgā veidā. Izrādās, bērniem mammas vēderā no 31 uz 32 nedēļu notiek kuņģa rotācija. Bet viņam rotācija nepaspēja notikt. Bija jāveic operācija, tika nozīmēta operācijas diena. Ārsts paskaidroja, kas un kā notiks. Pati operācija ilgst apmēram 40 minūtes. Operācijas brīdi mēs atradāmies baznīcā. Kad atgriezāmies nodaļā, Ēriks vēl nebija atvests. Laiks tā vilkās, pagāja 2 stundas, bet viņa vēl nebija. Galvā sāka iezagties nelāgas domas. Iekšā es visa drebēju un likās, ka trūkst gaisa. Tikai pēc 2,5 stundām dēlu atveda.
Kā vēlāk ārsts paskaidroja, tad pati operācija noritēja veiksmīgi, tā kā viņš bija plānojis. Pirms tās nekādi nevarēja ievadīt centrālo katetru, tāpēc arī bija tik ilgi. Vēlāk bērns sāka pakāpeniski uzņemt barību un situācija sāka kardināli mainīties uz labo pusi. Parādījās cerība uz gaišu nākotni. Tikai uztrauca jautājums par asins izlijumu smadzenēs. Uzsūksies tas vai nē un kādas būs sekas, tomēr diezgan smaga pakāpe. Atlika tikai gaidīt un cerēt.
No intensīvas nodaļas mūs pārveda uz otro stāvu, kur mēs ar dēlu bijām divatā visu diennakti vienā palātā. Pēc 2,5 nedēļām mūs izrakstīja no slimnīcas. Diezgan īsā laikā, man veiksmīgi izdevās pielikt Ēriku pie krūts, kuru tas ar baudu vienmēr ņēma pretī. Mūs iepriecināja tas fakts, ka asins izplūdums pakāpeniski samazinājās. Atrodoties mājās, mierīgā atmosfērā, pirmajā laikā nekādi nevarēju beigt skatīties uz savu dēlu. Kad ņēmu viņu rokās, es bieži raudāju – tās bija prieka un pateicības asaras Dievam. Es piespiedu viņu pie krūts un domāju, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo esmu mamma. Mums izdevās! Mēs tik ilgi uz to tiecāmies. Mūsu sapnis piepildījās!
Kad mūs izrakstīja no slimnīcas, Ērikam bija asins izplūdums galvā, anēmija, kā arī vienai no nierēm palielināts kausiņš un bojāta zarnu flora. Vēlāk, mēs ar to visu tikām galā! Pēc gada asins izplūdums bija pilnībā uzsūcies un viss pārējais arī normalizējās.
Tagad dēlam ir 2 gadi un viņš ir vesels bērns. Skatoties uz viņu nemaz nevar pateikt, ka viņš ir piedzimis priekšlaicīgi. Tikai rēta atgādina par smago pagātni. Pat neticas, ka tas viss notika ar mums. Mēs ar vīru esam rindā uz bērna adoptāciju un drīzumā mūsu ģimenē ir gaidāms papildinājums!
Trešais stāsts
Lūk Allas Morel slimības vēsture. Viņa vērsās pie manis pēc palīdzības 2010. gada 2. oktobrī. Es attālināti strādāju ar Allu katru dienu līdz 04.11.2010. Allas māte, Valentīna, lūdzās par meitas izārstēšanu, katru dienu lasīja ‘’Lūgšanu par bērniem’’ (sk. saiti www.celitelj.lv sadaļu «Молитвы» ). Uz doto brīdi, 2017. gads, Alla ir vesela un audzina savu mazuli.
(Tanja M. – sieviete, ar kuras palīdzību Valentīna sazinājās ar mani, Irinu)
No Valentīnas, Allas Morel mātes. 2010. gada 2. oktobrī.
Irina, nosūtīju Jums Allas foto un aprakstu. Viss sākās 14. jūlija naktī.
No sākuma Alla izmežģīja kāju, pēc tam iekaisa krūtis – viņa baro mazuli, viņam pus gads. Pēc tam sāka strutot nagi uz abām kājām, pēc tam pacēlās temperatūra un aizsūtīja uz slimnīcu, un jau tur kājas palika nejūtīgas.
Es atbraucu 21. augustā. Nācās atņemt bērnu no krūts. Ārstēja ar kortizonu- prednizalonu, pēc tam klīnikā Minhenē plazmu mainīja 8 reizes, pāris dienas kļuva labāk, varēja stāvēt, bet šodien atkal aizveda uz klīniku, atkal zem sistēmas, atkal kortizons. Diagnoze – izkliedētā skleroze, MS multiplisklerose.
Es atradu dziednieku ar kosmisku enerģiju, bet nelīdzēja, viņš sacīja, ka lauks stipri bojāts. Palīdzi, Irina!
Vēstule Allai no manis
> Alliņa, turieties un nekrītiet izmisumā, daudz ko mēs ar savu dvēseles spēku, Gara gribu un kaislīgu vēlmi, būt veselam un laimīgam, varam paveikt. Un tie nav tikai vārdi.
Irina
NO Valentīnas [2010.10.10. 19:15:56]: Tatjanai
Es raudu un zūd cerība, eju uz vienu Svētās Dievmātes kapelu, lūdzos un rakstu tur grāmatā. Turēšos un ticēšu. Alla šobrīd ir slimnīcā Minhenē.
Tagad braucam pie viņas uz veselu dienu, uz Minheni, vairāk kā 100 km. Lūgšos, lūdz Irinu rīkoties caur mani vai pēc Allas foto.
(11.10.2010. 11:26)Valentina Levina
Pagaidām Allai ir sliktāk, slimība jau skar viņas rokas, guļ, neceļas un rokas… Oh, cik smagi, nezinu, pie kā lai ķeros, kā palīdzēt. Imūnā sistēma izstrādā antivielas, kuras beidz nost nervu šūnas smadzenēs, jo īpaši muguras smadzenēs, plātnītes pa 4cm.
[2010.10.10. 19:17:43] tatjana_:
Ira, Labs vakars! Lūk atvēru pastu un tur ir vēstule no Allas mātes, es nokopēju un pārsūtu tev
(2010.20.10. 19:06:58] tatjana_: Alla brīvdienās bija mājās ar dēliņu.
Šodien Minhenē ķīmijterapija. Bet viņai, paldies Dievam, labāk, staigā. Varbūt drīz atlaidīs mājās.
.[otrdiena, 2010. gada 26. oktobrī 22:36] Valentina:
Allai palīdz tikai Dievs, pie pilnībā bojātām muguras smadzenēm sāka staigāt un analīzes uzrādīja, ka asins iekaisums ir apturēts.
email Allai 2010. gada 4.oktobrī.
Cienījamā Alla! Man prieks par jūtamu Jūsu veselības stāvokļa uzlabojumu.
Savu darbu, uzsāktu 2. oktobrī, pēc Jūsu un Jūsu mātes, Valentīnas, lūguma, uzskatu par paveiktu, un ar šodienu izbeidzu šo ciklu. Novēlu Jums pilnu atveseļošanos.
No Allas: Am 04.11.2010 um 21:17 schrieb irina Andrushkevich:
Labdien Irina! Liels paldies par palīdzību! Man tagad ir labāk un es ceru, ka tā būs arī turpmāk. Vēlreiz paldies par novēlējumu! Alla.
Skatieties arī Lindas Lucānes stāstu. Raksts saitē www.celitelj.lv sadaļa «Публикации в прессе» «ВОПРЕКИ ПРОГНОЗАМ, Я ЖИВА И ДАЖЕ ЗДОРОВА»
Es iesaku Jums noskatīties dokumentālo filmu. Trešais sižets šajā dokumentālajā filmā par mātes lūgšanas brīnumu.