‘’Liktenis – maģisks, valdzinošs vārds, kas glabā noslēpumu. Tagad mūsu dzīvē ir ienācis jauns apzīmējums – karma. Un liktenis, un karma saistās ar ciešanu ķēdi. Kas ir ciešanas – zina katrs un nav uz mūsu planētas radību, kas nebūtu izjutuši ciešanas vienā vai citā formā, atšķirība ir tikai ciešanu formā un apmērā. Apustulis Pāvels teica uzrunā romiešiem: Jo zinām, ka katra radība kopumā vaid un mokās joprojām. Attiecīgi divpusējai cilvēka dabai arī ciešanas tam ir divpusējas: ciešanas fiziskas un ciešanas garīgas, kas sarauj viņa iekšējo harmoniju.
Kad sāp roka vai kāja, mēs zinām, ka kaut kad tas pāries, bet, kad sāp dvēsele, liekas ,tas nepāries nekad.
Lai arī ciešanas ir neizbēgama mūsu dzīves sastāvdaļa, nevar domāt, ka tas ir dzīves likums. Jo Dzīvajā Ētikā ir teikts:
Ciešanas ir labākais attīrītājs. Bet vai varēja Dieva radība būt ar obligātu ciešanu noteikumu? Nē, cilvēki paši ar šaušalīgām ciešanām iegrūda sevi ciešanu aplī.
Spēju tikt vaļā no ciešanām nosauksim par tiekšanos uz labo. Tad, kas tad ir liktenis? Ģenētika – tas ir mūsu liktenis. Mēs saņēmām no vecākiem noteiktu izskatu – tas ir liktenis. Mātes klēpī pirms dzemdībām tika noteikts mūsu dzimums – tas ir liktenis. Mēs piedzimām šajā ģimenē, šajā valstī – tas ir liktenis. Ir daudz faktoru, kas sastāda tā kopsummu, ko mēs saucam par likteni un kas ietekmē cilvēka dzīvi. Bet liktenis nav neizbēgama cietsirdīga nepieciešamība vai neizbēgamība. Tieši otrādi – cilvēka gars met izaicinājumu liktenim. Un cilvēka gars ar debesu Gara palīdzību, var paņemt likteni savās rokās. Vai var izmainīt likteni? Kā?
TICĪBA, GRIBA, GARS!
Tā ir milzīga cilvēka vara pār sevi, savu organismu, savu dzīvi. Šī vara ir bezgalīga, plaša. Tā var visu!
Skaistu, jaunu sievieti notrieca piedzēries kravas mašīnas šoferis. Slimnīcā uzreiz tika pacelts jautājums par kājas amputāciju. Pie tam, bija smaga mugurkaula trauma. Karīnas perspektīva bija tāda: kājas amputācija un piekalta gultai uz mūžu.
Karīnas un operējošā ārsta skati satikās. Viņš teica kolēģiem: ‘’Man neceļas roka amputācijai’’. Kolēģi uzstāj, pamatojoties uz pieredzi: - ‘’tad viņa mirs no gangrēnas’’. ‘’Karīna, - vaicāja ārsts, - vai esat gatava riskēt? Ceļš būs ilgs un grūts’’.
Viņi izlēma. 17 smagas operācijas, ilgs ciešanu ceļš, soli pa solim tika atkarota uzvara. Viņa dzīva un viņai ir kāja, lai arī izkropļota, bet pirmā uzvara ir viņu pusē, paveikušiem garīgu varoņdarbu. Pēc tam tikšanās ar dziednieci Valentīnu. Cīņa turpinās. Ilgi gultā gulējusī Karīna piecēlās, izgāja slimnīcas koridorā saucot: ‘’Skatieties, es staigāju!’’
Bet viņas ticība, aizdegta ar cerību, tiecās tālāk. Viņa gribēja būt pilnvērtīgs cilvēks. Pagaidām viņa neilgi stāvēt un sēdēt, kāja kļuva nejūtīga, sākās sāpes. Kāja izskatījās briesmīgi, kroplīga ortopēdiskā kurpe. Skaista sieviete.
Ticība bīdīja viņu uz priekšu. Pēc gada es ieraudzīju Karīnu svārkos, kurpītēs. Viņai ir maza kafejnīca, kuru viņa apkalpo pati.
Meitenīte Gaļa, 11 gadi. Asins vēzis. Trombocītu līmenis (elementi, kas nodrošina asins sarecēšanu) 25 tūkstoši/mm3 pie normas 180. nodziest gaismeklis. Meitenītei dod milzīgas, pat priekš pieaugušā prednizolona devas – hormonālais preparāts, bet trombocītu līmenis turpina krist.
Gaļa uzsāk savu cīņu par dzīvību. Viņa saka: ‘’ Es ceru’’. Cerības dzirksts uz glābjošo Augstākā Saprāta mīlestību dod viņai spēku. Ceļas trombocītu līmenis, ārsti ir nesaprašanā.
Viņa turpina cīņu, neļaujot iekrist izmisuma bezdibenī, laužoties cauri neiespējamajam. Un vīrišķīgā meitenīte šķērso nākošo robežu. Gaļa saka: ‘’ Es ticu, ka drīz būšu vesela’’.
Tā vairs nav cerības gaisma, TĀ IR TICĪBA, KONKRĒTA IEKŠĒJA ZINĀŠANA. Ar ticību viņa pārvar nākošo robežu – pakāpeniski pilnībā pārstāja lietot, iznīcinošo hormonālo preparātu. Mediķi zina, ka cilvēki, kas ilgstoši lieto hormonālos preparātus lielās devas, vairs nevar no tiem atteikties, tā kā vairs nedarbojas pamata asinis apstrādājošie orgāni: aknas, liesa, kaulu smadzenes. Viņa uzvarēja. Viņai tagad ir 36 gadi.
Linda Lucāne, 2001. gads, 1. pilsētas slimnīca. Klīniskā nāve. 8 diennaktis koma. … Plaušu iekaisums, sepsis un koma. Pēc mēneša, viņa pilnīgi vesela (raksts par to publicēts laikrakstā ‘’ ВЕСТИ’’. To var apskatīt saitā www celitelj.ucjz. ‘’Neskatoties uz prognozēm, esmu dzīva un vesela’’). Pēc 2 gadiem tika uztaisīts rentgens Suntažos – bija uzsūkušies plēsumi, kas paliek pēc plaušu iekaisuma.
Kaplikaeva Ņina. Slimnīca Gaiļezers. 2005. gads. Sieviete pakļuva zem kravas mašīnas. Traumēts mugurkauls kakla rajonā, viņa nekad nevarēs staigāt. Sakarā ar daudzajām traumām, ārstējošais ārsts uzstāj uz kāju amputāciju un lūdz mani pierunāt viņu šai operācijai.
‘’Viņa nekad nestaigās un viņu varēs kaut ar īlenu durt, viņa neko nejūt’’, - viņš saka.
Man nav tiesību lemt pacienta vietā. Ņina atsakās no amputācijas. Pārsteidzoši, bet visas brūces sadzīst, kā pasakā. Kad viņa pirmo reizi sajuta sāpes, tie bija svētki: ārstēšanās sākums. Pēc 3 mēnešiem, viņa ļoti lēnām, ar milzīgu piepūli, pakustināja kāju pirkstus. Raidījumā ‘’Diskaveri’’ es tieši paskatījos dokumentālu filmu par sievieti – izpletņlēcēju no Amerikas, ar tādu pašu traumu. Viņai bija nepieciešami 3 gadi rehabilitācijas, lai varētu pakustināt kāju pirkstus un viņa gaida, kad beigsies eksperimenti ar žurku cilmes šūnām (kaulu smadzeņu funkcionalitātes atjaunošana), lai tiktu pirmajā eksperimentālajā brīvprātīgo grupā un nostātos uz kājām. Pus gada laikā Ņina jau sēdēja, kustināja kājas un spēja stāvēt ar kruķiem.
Lūk, kas ir Ticība, Griba, Gars!
Tā kā liktenis – nav mūsu saimniece, bet gan tikai sākumpunkts, mūsu izejošie dati, bet kā mēs veidosim savu dzīvi, pārsvarā ir atkarīgs no mums, no mūsu garīgās tieksmes, mūsu labās gribas, ticības, cerības, mīlestības.
Dvēseles recepte
‘’Sākotnēji cilvēka dvēseli nosaka trīs faktori - iedzimtība, karma, brīvā izvēle. Kā noteikts, no sākuma viņi ir sekojošās proporcijās:
- 25% iedzimtība;
- 25% karma;
- 50% brīvā izvēle.
Iedzimtība: ceļa sākumā dvēseli uz ceturto daļu nosaka gēnu kvalitāte, izglītība, dzīves vieta un apkārtne, atkarībā no vecākiem.
Karma: ceļa sākumā dvēseli uz ceturto daļu nosaka elementi, kas palikuši no iepriekšējās dzīves, neapzinātām vēlmēm, kļūdām, brūcēm utt., kas vēljoprojām satrauc viņas zemapziņu.
Brīvā izvēle: Ceļa sākumā dvēsele uz pusi izvēlas to, ko viņa dara, bez jebkādas iejaukšanās no ārpasaules.
25%, 25%, 50% - tāda ir attiecība sākumā. Ar 50% brīvās izvēles turpmāk var izmainīt šo recepti. Viņš var atbrīvoties no iedzimtības ietekmes, jaunība atbrīvojoties no vecāku varas. Vai atbrīvoties no savas karmas, atsakoties pievērst uzmanību zemapziņas pulsācijām. Un otrādāk, viņš var atteikties no brīvās izvēles un kļūt par spēļmantu vecāku vai zemapziņas rokās.
Tādā veidā aplis noslēdzas. Augstākais paradokss: cilvēks ar brīvu izvēli var atteikties no… brīvas izvēles’’
(Bernards Vebers ’’Eņģeļu impērija’’ GELEOS RIPOL KLASIK 2007)
Apskatīsim zīmējumu, Dzīve ir balstīta uz cipara ’’3’’.
- Augstākā vara (Dieva griba)
- Liktenis – mūsu esošais zemes iemiesojums
- Brīva cilvēka griba (apzināta rīcība)
Augstākā vara – tas ir augstākais princips. Dod cilvēkam likteni, kaut kas līdzīgs ceļa kartei, kas nosaka tā pamata virzienu dzīvē.
Cilvēks var izvēlēties vienu vai otru ceļu.
Šie trīs elementi ir saistīti un brīvā griba var izmainīt likteni.
Lūk kāda ir izteiciena jēga:
Zvaigznes nosliec, bet nesaista. Zvaigznes vada vājos, bet gudrie vada zvaigznes.
Okultās zinātnes, kas glabā Kosmosa Likumu un Karmas Likumu (cēloņu un seku Likums) paver noslēpuma aizkaru, dod cilvēkam spēku, atslēgas uz savu nākotni.
Mafino, Jāņa Kristītāja skolotājs, tā teica par cilvēka brīvo gribu:
’’Dvēseles radošās, deva cilvēkam gribu un tāpēc viņam ir iespēja izvēlēties.
Viņš var sasniegt augstākās virsotnes un nolaisties pašā dzelmē, un viņa varā ir sasniegt to, ko viņš ir spējīgs sasniegt.
Un ir viņam spēks sasniegt to, ko viņš vēlas. Bet nekāda varenība nav iegūstama dīkstāvē.
Jebkurā cīņā cilvēks gūst spēku, ar katru uzvaru viņš sasniedz jaunas virsotnes.
Cilvēku nepārnes pār bīstamiem slazdiem, nepalīdz uzvarēt ienaidniekus. Viņš pats sev ir armija, vairogs un zobens, un savas armijas pulkvedis.
Svētais tikai apgaismo viņa ceļu. Cilvēks nekad nepaliks bez ceļa vaduguns.
Nevar būt neveiksmes cilvēka dvēselei, jo Dievs vada un uzvara cilvēkam ir nodrošināta’’.
Mēs visi sevī nesam dvēselisko sākumu. Mēs esam gaisma, mēs esam enerģija, mēs esam mīlestība.
Un caur šo iekšējās gaismas dzirksteli, caur mūsu augstāko ‘’Es’’, vai caur spēku mūsos, mēs esam saistīti ar Visuma spēku, kas devis mums dzīvību.
‘’ Cilvēks ir Dieva doma, visas Dieva domas ir bezgalīgas.
Un cilvēks, kā jebkura Dieva doma, ir arī ģimene, kas satur visu Dieva spēka, kā katra auga sēkla satur sevī visu auga spēku. Tā arī cilvēka Dvēsele, vai Dieva dzirksts, glabā sevī visu Dieva spēku’’ – (‘’ Jēzus Kristus Ūdensvīra laikmeta evaņģēlijs’’ Levi H. Doulings).
Augstākais Spēks, Bezgalīgais Saprāts, Iekšējā Gudrība – visi tie ir dažādi spēka nosaukumi, kas vada Visumu un mūsu dzīvi. Pats svarīgākais ir saprast, ka Spēks, ko mēs meklējam ārpusē, patiesībā atrodas mūsos un tā rezerves ir neizsīkstošas. Un šis iekšējais spēks ir spējīgs palīdzēt dziedēt ķermeni, dvēseli un likteni.
Kāds ir Bībeles lielākais grēks? Tās ir bailes, paralizējošas jūsu gribu un tiekšanos, dzēsošas ticības gaismekli Kosmiskā Saprāta Augstākajai Mīlestībai, tā palīdzībai un vadībai, kas nogalina jūsu tiesības izdziedēt savu dzīvi!
Ir teiksma par mēri. Mēris gāja uz pilsētu un gāja garām vecam cilvēkam, kas sēdēja pie ceļa.
‘’Kur tu ej, mēri?’’ – vaicāja viņš. Pēc gada, ejot atpakaļ, viņa satika to pašu cilvēku.
‘’ Tu nepateici taisnību. Tu teici, ka ej uz pilsētu, lai nogalinātu tūkstoti cilvēku, bet tā vietā nogalināja desmit tūkstošus’’.
‘’Es teicu patiesību, - viņa atbildēja. – Es nogalināju tūkstoti, pārējos nogalināja bailes’’.
Epidēmiju vēsture zina gadījumus, kad mēris neinficēja veselas pilsētas, kurās cilvēki pulcējās kopējām lūgšanām un zvanīja zvanus. Zvana zvanīšana attīra un stiprina mūsu aizsardzības struktūras.
Afrikāņu ciltīs burvis piesprieda nāvessodu vainīgajam un pēc dažām dienām viņš mira, kaut gan viņu neviens neaiztika, viņš neslimoja – viņš mira no tā, ka bija pārliecināts, ka nāve ir neizbēgama, viņš mira no bailēm, kas nogalināja viņa ticību un paralizēja viņa gribu!
Amerikas cietumā, uz nāvi notiesātajam aizsēja acis un pateica, ka viņam uzšķērdīs vēnas, ar lineālu novilka pa roku un sāka liet siltu ūdeni, lai viņš justu, ka asinis tek no viņa vēnām. Tā viņš nomira! Nomira no tā, ka asinis atplūda no smadzenēm, nomira tā, it kā vēnas patiešām būtu uzšķērstas!
Cilvēki, kas iekļuvuši kuģa katastrofā, drīzumā mira no bada, kaut gan bez ēdiena var iztikt daudzas nedēļas. Bet ļeņingradieši, kas bija blokādē, izdzīvoja, kaut arī bija nolemti bada nāvei, bet viņi dzīvoja, strādāja un cīnījās, palīdzot citiem. Dvēseles uguns dega viņu sirdīs.
Koncentrācijas nometnēs pirmie gāja bojā tie, kuri padevās un nolaidās. Savukārt tie, kas saglabāja cilvēcisko tēlu, jebkādiem līdzekļiem, ticēja dzīvei, ticēja, ka uzvarēs, izdzīvos – uzvarēja. Izdzīvoja paši un vēl palīdzēja, un glāba citus.
Tātad, kas traucē mums iekšējo spēku savienot ar Augstāko spēku? Neticība un bailes, kas dzēš tieksmi un brīvās gribas izpausmi.
Savukārt ticība – ir savienošanas un jūsu spēka varenības iegūšanas ceļš.
Evaņģēlijā ticību apzīmē šādi:
‘’Gaidāmā īstenošana un pārliecība par neredzamo’’.
Virspriesteris Aleksandrs Men, traģiski gājušais bojā 1990. gada 9. septembrī, runāja par to, ka ticība ir dzīva dvēsles saikne ar Dievu, bet nav kaut kas nemainīgs, dots gatavā veidā. Kā jau dažādām attiecībām, tai ir sava dinamika, viņa var atslābt vai tieši otrādāk, augt un kļūt spēcīgāka.
Ticības dzimšana ir saistīta ar viņa gribu, prātu un sajūtām. Tās augšana nav atdalāma no trim galvenajiem ceļiem:
- Tikumiskiem centieniem, vērstiem uz labu
- Cīņa ar iekšējiem pretiniekiem (askēze)
- Un, beidzot, lūgšana.
Lūgšana saista mūsu garu ar dzīvības avotu. Dievs ir atvērts visiem, bet pārāk bieži viņa dievišķīgā spēka stari atduras pret aizvērtiem slēģiem un aizvērtām mūsu dvēseles durvīm. Kā tās atvērt? Kā sagatavot sevi, lai satiktos ar Augstāko mīlestību? Vienīgais saplūšanas šķērslis ir mūsos.
Kas tad ir lūgšana? Tas ir tilts, kas savieno mūs ar mūžību, tā ir īstena dvēseles tiekšanās, ar kuras palīdzību tiek īstenota mūsu saikne ar Dievu.
Eliujs, Marijas, Kristus Mātes padomdevējs un skolotājs, teica par lūgšanu tā:
‘’Dievs vēršas pie sirdīm un sirdīm būtu jāvēršas pie viņa. Tā arī ir lūgšana.
Lūgšana nav tajā, lai kliegtu Dievam par visiem cilvēces grēkiem un ne tajā, lai stāstītu viņam, cik viņš ir varens.
Dievs nav cilvēks, lai viņu varētu uzpirkt ar cilvēcisku uzslavu. Lūgšana – tā ir kaislīga vēlēšanās, lai visi viņa dzīves ceļi būtu gaiši, lai katrs darbs vainagotos ar kaut ko labu, lai katra dzīva dvēsle ziedētu pateicoties mūsu aprūpei. Cēlsirdīgs darbs, palīdzības vārdi – lūk lūgšana karsta, īsta’’.
Lūgšana dara brīnumus.
Evaņģēlijā ir teiksma: grēciniece, ejoša no neceļiem, satika sievieti, kurai bija nomiris dēls un jūtot viņai līdzi sāka lūgties ar visu dvēseles spēku:
‘’Kungs, es esmu liela grēciniece un es neuzdrīkstos lūgt sev, bet palīdzi šai labajai sievietei – atgriez viņai dēlu’’. Un notika brīnums.
No kurienes ir valdzinošais, milzīgais iekšējais spēks Edītes Piaf talantā? Diženā dziedātāja līdz septiņu gadu vecumam bija akla. Un salasījās ļaudis pilsētiņā, kurā viņa dzīvoja, kopējai lūgšanai un lūdzās. Un meitene kļuva redzīga.
Dažus gadus atpakaļ. Strādājot ar vienu grupu, es palūdzu visus kopā palūgt par Andri, jaunu cilvēku, kurš atradās reanimācijā. Viņš atradās slimnīcā smagā stāvoklī. Nākošajā dienā man piezvanīja viņa sieva un paziņoja, ka viņam ir straujš uzlabojums, ko apstiprina analīzes. Mēs turpinājām par viņu lūgties arī nākošajās sanāksmēs un krīze gāja secen.
Aleksandrs – 1996. gada decembra sākumā sasitās avārijā. Ārsti deva vien 10% uz to, ka viņš izdzīvos un pat, ja izdzīvos, paliks par invalīdu. 40 dienas viņu uzturēja vien lūgšanas – es, sieva un mana grupa. Pēc 40 dienām no reanimācijas pārveda uz parasto palātu un pēc 10 dienām izrakstīja uz mājām, veselu.
Raja, sieviete gados, smaga poliartrīta forma. Atnāca uz lekciju ar kruķiem. ‘’Es jau Dievam prasīju nāvi – teica viņa – nav spēka ciest šīs mokas. Bet Dievs man lika atnākt uz šejieni’’’. Sievieti apguldinājām uz krēsliem. Kamēr es strādāju, klātesošie lūdzās par atveseļošanos. Pēc 40 minūtēm Raja piecēlās, sāka pietupties, skraidīt, pārbaudot savu jauno stāvokli. Viņa skrēja pa kāpnēm no piektā stāva, aiz viņas skrēja puišeļi saucot: ‘’ Vecmāmiņ, jūs kruķus aizmirsāt!’’ Viņas atveseļošanās nebija šoka stāvoklis vai kā saka, afekta stāvoklis. Pus gada laikā viņa zvanīja uz kontakttālruni un stāstīja, ka ar viņu viss ir kārtībā.
Mūsu lauks ir elektromagnētisks un nekas mistisks tajā nav. Organisma šūnu pamatfunkcija – tā ir vielu apmaiņa, t.i. ķīmiska vielu pārvēršana dzīvā organismā, kas nodrošina organismu ar enerģiju un celtniecības materiālu. Šūnu sastāvā ietilpst mitohondriji – tās ir šūnas ‘’elektroģeneratori’’. Mitohondrijos elpojot skābekļa iespaidā notiek barības vielu sadalīšana, atdalot enerģiju, kas tajos atrodas un izstarojot to. (šūnu daudzums cilvēka organismā – apmēram 100.000.000.000.000, 100 triljoni vai 1014). Vesela cilvēka lauka izmērs ir no 3 līdz 5 metriem un pie šiem parametriem tas darbojas pēc pašregulācijas principa (pašatjaunošanās).
Izskatīsim to uz auras. Cilvēks – tā ir sarežģīta informatīvi-enerģētiskā sistēma, tikai uz dažiem procentiem sastāvot no fiziskā ķermeņa un saprāta, un uz 90-95% no informatīvi-enerģētiskiem zemapziņas slāņiem vai kā mēs to saucam – aura.
Visa informācijas par cilvēku, viņa veselības stāvokli, raksturu un likteni ir iekodēta laukā un eksistē savstarpēja dialektiska saikne starp lauka un fiziskām struktūrām ar savstarpēju ietekmi vienam uz otru. Un ja iedarboties uz lauka struktūrām, tad var pakāpeniski daudz ko uzlabot.
Aura sastāv no vairākiem slāņiem, katrs no tiem nes savu informāciju un pilda savu funkciju. Sīkāk par to runāsim pētot cilvēka kosmisko ķermeni. Trīs malējie līmeņi – tie ir dvēseles slāņi vai struktūra.
Karmiskie t.i. nosaka likteņa faktorus, tas ir viens no šiem slāņiem. Cilvēkam ir jāzin, ka tad kad viņš saņem enerģiju caur augstākām jūtām, tas ārstē viņa ķermeni, likteni un dvēseli.
Spēja mīlēt, piedot, just līdzi, iedarbojas uz garīgām auras struktūrām. Mīlestību un dzīvību mums ir devis augstāks spēks.
Pie tam, aura aizsargā mūsu ķermeni no sabrukšanas. Negatīvā enerģija no sākuma atrodas laukā un tikai pēc tam pāriet uz fizisko ķermeni – ir laiks attīrīt auru un izmainīt situāciju.
Ļoti svarīga iezīme ir pieslēguma līmenis Kosmosam. Tās apmērs atkarīgs no cilvēka ētikas un viņa tikumiskām tieksmēm, spējas mīlēt, piedot, just līdzi, lūgties. Caur šo kanālu mūsu laukā, kas ir virs galvas, ienāk Kosmiskā enerģija, piepilda, dziedē, dod mums enerģiju, attīra mūsu lauku.
Garīgā izaugsme vienlaicīgi uzlabo psihi, likteni un cilvēka veselību, labvēlīgi ietekmē visas viņa dzīves puses.
Mīlestība, pazemība, piedošana noņem negatīvo karmu, atbrīvo no slimībām.
Un tā, izjūtot mīlestību pret Dievu un cilvēkiem, mūsu aurā ienāk arvien jauna enerģijas plūsma un lūgšana, un cēlas jūtas dziedē mūsu dzīvi.
Es palūgšu kādu brīvprātīgo pienākt pie manis un izmērīšu auru uz doto brīdi.
Lūdzu viņu lūgties, izmēru, kad cilvēks lūdzas pie sevis, lūdz palīdzību sev. Lauka izmērs palielinās 2-3 reizes.
Pamanījāt atšķirību?
Vērsīsimies pie Matveja evaņģēlija 22: 37 ‘’ iemīli Dievu to Tēvu savu ar visu savu sirdi un visu dvēseli savu, un visu savu prātu. Šis ir pirmais un vislielākais bauslis’’.
Izskatīsim iepriekšējo zīmējumu. Tajā ir parādīts, kā notiek cilvēka saikne ar Dievu caur mīlestību pret Viņu, caur pirmā baušļa izpildi. Lūgšana (lūgums) caur kanālu aiziet Kosmosā un no turienes lūdzošais saņem atbildi (enerģijas plūsmu), palielinās un attīrās viņa lauks.
‘’ … jo nepieciešams, lai atnākošais pie viņa ticētu, ka Dievs ir un tam kas meklē Dievs atdara’’ – Evaņģēlijs.
Izskatīsim otru bausli:
‘’ Otrs ir līdzīgs tai: Mīli savu tuvo, kā sevi pašu’’.
Cilvēks lūdzot par cita dvēseli, daudz spēcīgāk to ietekmē, nekā zāles vai vienkārša enerģijas ielāde.
Lūdzu nākošo brīvprātīgo. Izmēru :
Viņa lauks = 2.40 m
Viņa lauks lūdzoties = 4.50 m
Viņa lauks lūdzoties, kad lūdz par to, kam ļoti vēlies palīdzēt 8.20 m.
Pamanījāt atšķirību lauka izmērā?
Lūgšana par citu ir apveltīta ar milzu spēku un ir daudz spēcīgāka, nekā lūgšana par sevi pašu vai, citiem vārdiem sakot, ‘’ palīdzot citam – glāb sevi’’.
Kas gan notiek, kad mēs lūdzamies par kādu citu?
Mūsu lūgšana ieslēdz mūsu garīgās struktūras un savieno tās ar Kosmosu, caur kuru iet palīdzība cilvēkam, par kuru mēs lūdzamies. Otrais bauslis. ‘’ Mīli savu tuvo, kā sevi pašu’’. Tas ir Kosmosa likums. Izskatīsim iepriekšējo zīmējumu. Tajā ir parādīta cilvēka saikne ar Dievu caur mīlestību pret viņu, izpildot pirmo bausli.
Skatāmies nākamo zīmējumu. Un pēc līdzības likuma (līdzīgs pievelk līdzīgu vai tas, ko tu sūti pasaulei, tev atgriežas) tilts no cilvēka, par kuru lūdzāmies, caur Visuma mīlestību, atgriežas pie tevis ar mīlestības enerģiju, pastiprinātu, nekā tā, ko nosūtīji tu.
Men. Norādījums uz lūgšanu 22. lpp
‘’Lūgšana par citiem ir neatņemama lūgšanas sastāvdaļa. Esamība Dieva priekšā neattālina cilvēku no tuviniekiem, bet gan saista viņu vēl ciešāk. Par to ir labi izteicies dzejnieks A.K. Tolstojs:
‘’Lūgt ar ticību Dievam, lai novērš nelaimes no mīļotā cilvēka, tā nav neauglīga padarīšana, kā apgalvo daži filozofi, atzīstot lūgšanā tikai veidu, kā pielūgt Dievu, sazināties ar to un just Viņa klātbūtni. Vispirms, lūgšana tieši iedarbojas uz cilvēka dvēseli, par kuru tu lūdz, tā ka, jo vairāk jūs tuvojaties Dievam, jo vairāk jūs kļūstat neatkarīgi no jūsu ķermeņa un tāpēc jūsu dvēsele ir mazāk saistīta ar telpu un matēriju, kas attālina viņu no tās dvēseles, par kuru viņa lūdz.
Esmu gandrīz pārliecināts, ka divi cilvēki, kas lūgtos vienlaicīgi, ar vienādu ticības spēku viens otram, varētu savā starpā sazināties bez jebkādas materiālas palīdzības, neskatoties uz attālumu.
Kā mēs varam zināt, līdz kādam līmenim ir iepriekš noteikti notikumi mīļotā cilvēka dzīvē? Un, ja tie tiktu pakļauti visādai ietekmei, tad kāda ietekme varētu būt spēcīgāka, nekā dvēseles ietekme, kas tuvojas Dievam ar karstu vēlēšanos, lai visi apstākļi sadarbotos viens otra laimei. (Sacerējumu krāj. 4 sēj. 40. lpp)’’.
Vai ne par to tiek runāts Evaņģēlijā: ‘’ Laid maizi pa ūdeni un tā atgriezīsies pie tevis trīskārši’’. Vēstījumā no Jakova ir teikts: ‘’ Atzīstieties viens otram grēkos, lūdzieties viens par otru, lai izārstētos. Pastiprināta ticīga cilvēka lūgšana uz daudz ko ir spējīga.’’
Kāpēc ticīga? Vai mēs visi esam ticīgi? Nē, lieta tāda, ka tad kad mēs ar visu dvēseles spēku saplūstam lūgšanā ar Augstāko mīlestību, tajā brīdī mēs esam tik tīri, kā ticīgie.
Zacepas dzeja
Divdesmitgadīga zaldāta Zacepas dzejolis. Viņš tika nogalināts nakts uzbrukumā 1944. gadā. Viņa šineļa kabatā tika atrasts šis dzejolis, uzrakstīts pirms kaujas.
Paklausies, Dievs, vēl ne reizi dzīvē
Ar tevi neesmu runājis es, bet ne šodien
Man gribas sveicināt Tevi!
Tu zini, no bērna gadiem man ir teikuši,
Ka nav tevis, un es, muļķis, noticēju!
Nekad neesmu skatījis tavus veidojumus…
Un lūk šonakt es skatījos
No krātera, ko izsita granāta,
Uz zvaigžņotām debesīm, kas bija virs manis, -
Es pēkšņi sapratu, tīksminoties par to spīguļošanu,
Cik cietsirdīga var būt krāpšana…
Nezinu, Dievs, vai dosi man roku,
Bet es tev teikšu un Tu mani sapratīsi:
Vai nav dīvaini, ka starp briesmīgāko elli
Man pēkšņi atvērās gaisma un es iepazinu Tevi.
Bez tam, man nav ko teikt…
Tikai, ka man ir prieks, ka iepazinu Tevi.
Uz pusnakti mums noteikts uzbrukums,
Bet man nav bail – tu lūkojies uz mums…
Signāls… Nu ko, man jādodas…
Man ir labi ar Tevi.
Vēl gribu teikt,
Kā tu zini, cīņa būs nikna,
Un naktī es pie Tevis, varbūt, klauvēšos.
Un lūk, lai arī līdz šim es nebiju Tev draugs,
Vai ļausi ienākt, kad atnākšu?
Bet, šķiet, es raudu…
Mans Dievs, tu redzi:
Ar mani notika tas, ka naktī guvu apgaismību.
Ardievu, mans Dievs! Diez vai es atgriezīšos.
Cik dīvaini… bet tagad no nāves man nav bail.
Bet tagad mēs izskatīsim, kā savienot ārējo un iekšējo, kā pielietot iekšējā spēka metodi un, kā piemēru paņemsim savstarpējo attiecību sfēru.
Galvenie cilvēki maldi, dēļ kuriem rodas problēmas, ir ārējās pasaules nepieņemšanā un atstumšanā. Tas ir likumsakarīgi, ja skatās no vesela cilvēka skatu punkta, kas patstāvīgi uz sevis izjūt ārējās pasaules iedarbību.
Pārāk daudz sāpju un ciešanu izjūt cilvēks uz sevis. Kāda reakcija?
Viņš sāk norobežoties ar sienu. Lai tā pasaule ir tur, es te. Un mēs iekļūstam slazdā izveidojot sienu.
Ja mums nevajadzētu dzīvot šajā pasaulē, tad mēs nebūtu šurp atnākuši. Attiecīgi, pastāv kādas mācības, kas mums šeit jāiziet. Tā arī ir mūsu dzīves jēga. Norobežojoties ar sienu, mēs aizbēgam no savām mācībām, laižot garām laimi iepazīt brīvību un prieku.
Izmācītas stundas princips un neizmācītas. Mācība, situācija, atspoguļo to, kas ir mūsos. T.i. ārējais atspoguļo iekšējo un otrādi. Līdzīgais pievelk līdzīgo.
Ja jūs uzskatāt, ka pasaule – tā ir briesmīga vieta, tad jūs pievelkat savā dzīvē notikumus, kas apstiprina jūsu uzskatus.
Viljams Džeims, (amerikāņu psihologs) teica: ‘’Dižākais mūsu laika atklājums ir tas, ka izmainot savu prāta stāvokli, cilvēks var izmainīt savu dzīvi.’’
Es palūgšu divus brīvprātīgos pienākt pie manis. Apsēsties, mierīgi nolikt rokas uz ceļiem ar plaukstām uz augšu.
- Atcerieties situāciju no jūsu dzīves, kas sagādāja jums diskomfortu vai sāpes. Kā jūs to jūtat savā ķermenī? Aizsūtiet šīs izjūtas, piemēram, uz savu labo roku. Iedomājieties, ka jūsu labajā rokā ir cepure, nokrāsojiet to jebkādā krāsā un šajā cepurē salieciet emocijas no tās situācijas, kuru atcerējāties. Tagad uzvelciet uz sevis šo cepuri ar vārdiem: ‘’ Pasaule – tā ir briesmīga vieta, kas man sagādā tikai sāpes un vilšanos’’.
Pavērojiet savas izjūtas. Tagad novelciet cepuri. Paņemiet to atkal labajā rokā.
- Tagad atcerieties konkrētu situāciju, kad jums bija komfortabli, labi vai pat bijāt laimīgi?
Ko un kā jūs jūtat savā ķermenī? Iedomājieties savā kreisajā rokā citu cepuri, nokrāsojiet to krāsā, kas atbilst jūsu garastāvoklim. Uzvelciet šo cepuri ar vārdiem:
‘’Pasaule – tā ir brīnišķīga vieta, kur katrs grib padarīt mani laimīgu’’.
Tagad nolieciet savu cepuri, kreisajā rokā – viņa jums vēl noderēs.
Jums patika cepure labajā rokā? Nē? Tad, lūdzu, salociet to kamolā un iemetiet ugunskurā.
Uzvelciet cepuri, kura bija jūsu kreisajā rokā. Pievērsiet uzmanību, tam kādā krāsā bija jūsu cepures.
Pievērsiet uzmanību, kā mainījās jūsu draugu psiholoģiskais stāvoklis, atkarībā no tā, kādu cepuri jūs uzvilkāt.
(Jūs varat veikt šīs nodarbības patstāvīgi)
Ir teiksma par prātu.
Kāds ceļotājs netīšām nokļuva paradīzē. Saskaņā ar indiešu ticējumiem, paradīzes koki izpilda visas vēlēšanās. Vienkārši sēdies zem viena no viņiem, iedomājies vēlēšanos un tā tūlīt piepildīsies, tā sanāca, ka ceļinieks aizmiga zem vēlēšanās koka. Pamodies izsalcis viņš nodomāja:
‘’Kaut tagad parādītos galdautiņš, kas pat klājas, ar dažādiem gardumiem’’.
Viņš bija, tik ļoti izsalcis, ka pat nepamanīja, kā parādījās ēdiens. Kā tikko, viņa izsalkums bija remdēts, viņam parādījās jauna doma:
‘’Dabūt kaut ko dzeramu’’.
Paradīzē nav aizliegumu – tūlīt pat uzradās brīnišķīgs vīns. Dzerot vīnu koka ēnā, ceļotājs nodomāja:
‘’Kas notiek? Tas ir sapnis vai arī spoki mani izjoko?’’
Un uzradās spoki – briesmīgi, biedējoši. Cilvēks sāka drebēt un viņam iešāvās prātā doma: ‘’ Tagad gan, mani nogalinās’’. Un viņu nogalināja.
Jūsu prāts – tas ir vēlmju koks. Lai ko jūs padomātu, tas agri vai vēlu piepildīsies. Dažreiz starplaiks ir tik liels, ka jūs aizmirstat, kā kādreiz vēlējaties kaut ko un nevarat atgriezties pie pirmavota. Bet ielūkojoties dziļāk sevī, jūs sapratīsiet, ka jūsu domas veido jūs un jūsu dzīvi.
Tās veido paradīzi un elli, tās veido nelaimes, tās veido jūsu priekus. Tās ir jūsu negatīvisma un pozitīvisma avots.
Un tā, dzīve mums dod to, kas ir mūsos. Mēs nepieņemam sāpes, nepieņemam nepatīkamas situācijas, tādā veidā liedzot sev iespēju tās atrisināt.
Kā tas notiek mūsu dzīvē, mēs izskatīsim uz savstarpējo attiecību piemēra, kas ir svarīga mūsu dzīves sfēra. Neviens cilvēks nedzīvo pats par sevi – viņš ir saistīts neredzamām saitēm ar citiem cilvēkiem.
Savstarpējās attiecības mums veidojas ar kolēģiem darbā, ar draugiem, vecākiem, vīru vai sievu, ar bērniem utt. Tātad aptver dažādas mūsu ikdienas sfēras. Ja aplūkot grafiski savstarpējās attiecības pēc principa iekšējās un ārējās, tad mēs redzam, ka dažās sfērās mēs esam sabalansēti un, piemēram, mums ir brīnišķīgas attiecības ar draugiem un darba kolēģiem. Savstarpējās attiecības, piemēram, ar radiniekiem, mēs esam spiesti, aizsargājoties, izbūvēt sienu, caur kuru mēs laiku pa laikam apmaināmies ar akmentiņiem, pierādot viņiem un viņi mums, kurš no mums ir labs un kur kādam nav taisnība, dabiski, attaisnojot sevi.
Akmens vairāk vai akmens mazāk, akmens no tās puses vai no šīs, nevienam no tā nav vieglāk. Problēma ir un tā mūs uztrauc.
No citas puses – ja problēma ir vienā no savstarpējo attiecību līmeņiem, tā noteikti atspoguļosies uz citiem līmeņiem. Kāpēc? Tāpēc ka, savstarpējās darbības obligāti iziet caur veselo vai iekšējo, vai mums pašiem.
Izmācītās un neizmācītās stundas princips. Viena sieviete, ļoti talantīgs, darbīgs strādnieks, ar milzu spēju strādāt, labu sirdi – bet kolektīvā viņu pastāvīgi pazemo. Pie tam, periodiski visiem paceļ algas, bet viņu apiet – gan jau tāpat pacietīsies. Viņai piedāvā, pamatojoties uz viņas spējām un profesionalitāti, citu darbu, citā uzņēmumā. Un atkal, neskatoties uz augsto viņas darba novērtējumu un labsirdīgo raksturu, situācija kolektīva savstarpējās attiecībās atkārtojas.
Atkal viņu pārvilina uz citu uzņēmumu un atkal stāsts atkārtojas.
- Tad, kur gan ir problēma? Tajā, kas viņai ir iekšā. No bērnības ielikti bloki, ka viņa ir sliktāka par citiem, ka viņa nav nekā laba vērta, viss labais – priekš citiem, bet ne priekš viņas. Upura pozīcija. Bet upuris vienmēr atrod savu bendi.
Strādājām ar viņu, mainot iekšējo attieksmi pret sevi, pret apkārtējiem, pēc tam uz situācijas pieņemšanu un to laužu piedošanu.
Pamanījāt, kas notiek sižetā? Mainās darbojošies personāži, bet pati situācija atkārtojas, t.i. sižets paliek.
Izmainot ‘’iekšējo’’ – izmainījās situācija. Tas ir izmācītas mācības princips. Kad mācība ir pareizi izmācīta, negatīvā situācija aiziet no mūsu dzīves.
Kāpēc pret vieniem cilvēkiem mēs esam labi, uzmanīgi, mūsos parādās visas labākās dvēseles īpašības un mēs tās demonstrējam ar prieku? Bet pret citiem…
Bet šo jautājumu mēs izskatīsim nākošo karmas un karmas tikšanās nodarbību laikā.
Un tā , savienojot sevī ārējo un iekšējo, jūs iegūstat iekšēju mieru un mīlestību, pateicoties kurām jūs atrisināsiet savas problēmas. Ārējais atspoguļo iekšējo. Ja jūs vēlaties izmainīt savu dzīvi un pasauli jums apkārt, sāciet ar sevi un pārmaiņas jūsos radīs pārmaiņas apkārtējā pasaulē.
Māksla veidot savstarpējās attiecības, māksla pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir – tā ir atslēga, svarīgas jūsu dzīves sfēras harmonizācijai. Kā to pielietot praktiski, mēs mācīsimies mūsu semināros, pēc tam, kad sapratīsim, kā darbojas karmas likums, kā var izmainīt kāda notikuma sekas, saprotot iemeslu vai citiem vārdiem, no sākuma vajag tikt skaidrībā, kā darbojas Visuma Likums, jo šis likums ir vienots visos esamības līmeņos.
Dvēsele, tāpat kā ķermenis, nav tiesīga dzīvot uz uzturēšanas, lai kā tā arī būtu. Tā var tikai aizņemties, kad izmisīgi trūkst un līdz noteiktam Taisnīguma slieksnim – līdz atkarības atzīmei, pēc kuras sāksies nabadzība – neiespējama atdeve.
Tātad, mēs esam veikuši nelielu pārskatu. Sīkāk mēs katru sfēru izskatīsim mūsu nodarbībās, kur jūs iemācīsieties strādāt ar savu psihisko enerģiju un mainīt savu dzīvi, jums vajadzīgajā virzienā.
Sapratīsiet procesus, kas vada jūsu dzīvi, sapratīsiet, kā kļūt spēcīgam un padarīt savu dzīvi par tādu, kādu jūs vēlaties to redzēt.
Ed. Šjure, franču rakstnieks, teologs (dzimis 1894. gadā).
Reliģija atbild uz sirds jautājumiem un tajā ir tās maģiskais spēks, zinātne – uz prāta jautājumiem, no šejienes tās nepārvaramais spēks. Un mēs nesam sevī šīs divas pasaules, no pirmā skata nesavienojamas, kaut abas radušās no vienādām cilvēka vajadzībām: PRĀTA UN SIRDS!
Rekomendācijas: apskatīt šīs saites internetā:
//cont.ws/@alexpilgrim/207548%D0%9A%D0%90">ВЛИЯНИЕ МОЛИТВЫ НА ЧЕЛОВЕКА
(Kā lūgšana ietekmē cilvēka organismu)
Тайна молитвы - Великая Дивеевская Тайна
ВОССТАНОВЛЕНИЕ АУРЫ С ПОМОЩЬЮ МОЛИТВЫ
Эффект Кирлиана и влияние молитвы на ауру - Теория